Must See Out–Of–Towners
Zane Onckule, kuratore un Kim? Programmas direktore
Ieskats. Mākslinieki Riga Contemporary
Kim? Laikmetīgās mākslas centra organizētais Riga Contemporary, kurā piedalās vairāk nekā 40 galerijas un mākslinieku vadītās eksperimentālās telpas, piedāvā unikālu mākslas darbu ekspozīciju, kuras ietvaros apskatāmi aptuveni 100 autoru darbiem. Mesē tiek piedāvāti zināmu Latvijas un Baltijas reģiona mākslinieku darbi (Krista Vindberga, Sarmīte Māliņa, Inga Meldere, Katja Novitskova, Agate Tūna, Flēra Birmane, Elza Sīle, Viktors Timofejevs, Ieva Kraule–Kūna, Kaspars Groševs, Darja Meļņikova, Anastasija Sosunova, Andris Kaļiņins, Dzelde Mierkalne, Luīze Rukšāne un Rūdolfs Štamers), un vienlaikus šī ir arī īpaša iespēja Rīgas auditorijai ieraudzīt un iepazīt plaša diapazona neordināru, eksperimentālu, starptautiski un institucionāli redzamu autoru darbus no tādiem reģioniem kā ASV, Āzija un Eiropa.
Šai tekstā izcelšu autorus un galerijas, kuri, šķiet, publikai ir ne tik zināmi, taču potenciāli saistoši. Ceru, šis īsais “Must see out–of–towners” pārskrējiens kalpos kā iesildīšanās materiāls katra paša pieredzējumam Riga Contemporary, kas, lieki piebilstams, vislabāk veicams klātienē no 10. līdz 13. jūlijam Rīgā, Hanzas peronā.
Pavadošiem attēliem lielākoties ir informatīvs raksturs un tie nereprezentē konkrētos galeriju stendos eksponētos rakstā minētos mākslinieku darbus.
I
Anta Lakomska (Ant Łakomsk)
Galerija Turnus, Varšava, Polija
stends: 1.04
Jaunās poļu mākslinieces Antas Lakomskas (2001) gleznas ir iegremdētas portreta un ainavas glezniecības mantojumā, māksliniecei atsaucoties uz “ikdienišķo darbību mierīgo neveiklību”, kā, piemēram, iešanu uz darbu, atpūšanos, strīdēšanos, žēlošanos, nožēlu…. Eksperimentālās Varšavas galerijas - mākslas telpas Turnus stendā eksponētās Lakomskas gleznas caurstrāvo intuitīvas, ikdienišķas un iracionālas emocijas. Izmantojot neviennozīmīgus tēlus, māksliniece bieži fiksē gaistošas atmiņu un privātās mitoloģijas tēmas.
Neraugoties uz tēlu personisko uzlādētību, viņa izvairās no konfesionālas valodas, cenšoties radīt atklātus stāstus. Lakomska apvieno glezniecības pamatelementus, vienlaikus pētot starpformas, kas sniedz iespēju dumpinieciski interpretēt izvēlēto tēmu. Savus sižetus viņa risina glezniecībai neierasti šauros audeklos, kas vietumis atgādina kādu vitrīnu vai pat zārku, tādējādi vēl vairāk paspilgtinot savus referenču avotus un arī mākslinieciski personisko attieksmi kopumā.
II
Semantic Strata
Galerija A Thousand Plateaus Art Space, Čendu, Ķīna
stends: 2.08
Riga Contemporary unikālo raksturu labi atspoguļo Ķīnas galerijas A Thousand Plateaus (galerijas nosaukums ir atsauce uz Žila Delēza tāda paša nosaukuma eksperimentālo politiskās filozofijas darbu) stends Semantic Strata, kur ķīniešu mākslinieku Žaja Lianga (Zhai Liang, 1983) and Čenas Kšiau (Chen Xiaoy, 1992) darbu ietvarā norisināsies tējas rituāls. Šī interaktīvā tējas dzeršanas rituāla centrā ir valoda, atmiņa un uztveres iemiesošanās. Rituāls balstās Langa gleznu sērijā “Grid 3” (2021), kurā mūsdienu un senie ķīniešu vārdi ir reorganizēti konceptuālā klasifikācijas tabulā, ko iedvesmojusi 300 gadus sena enciklopēdija. Katrs termins ir vizuāli iztulkots neliela izmēra gleznās, kur tiek pētīts, kā nozīme ceļo cauri laikam un klasifikācijas sistēmām. Katru meses norises dienu galeristi pievērsīsies vienam no vārdu pāriem, kas savieno tradicionālo pagātnes terminu ar kādu mūsdienīgu izteicienu, to tālāk asociējot ar unikālu ķīniešu tējas šķirni, kas izvēlēta, ņemot vērā tās sensorās un simboliskās rezonanses. Izmantojot tēju kā mediju, lai piekļūtu mākslinieku konceptuālajām idejām, stenda apmeklētāji varēs nodoties introspektīvam tējas baudījumam, sarunām un mākslas uztveres piedzīvojumam.
III
coyote
Galerija Beau Travail, Stokholma, Zviedrija
stends: 1.19
Zviedru galerijas Beau Travail stends – solo prezentācija piedāvā kolektīva coyote darbus., Beau Travail ir mākslinieku veidota mākslas telpa, kas fokusējas uz eksperimentāliem un performatīviem mākslas projektiem pilsētvidei neierastas vides apstākļos – 16. gadsimta dzīvojamās mājas teritorijā. Beau Travail ir viens no jaunākajiem un neordinārākajiem Skandināvijas mākslas projektiem (dibināts 2024. gadā), un tā nosaukums palienēts no franču režisores Klēras Denī 1999. gada tā paša nosaukuma filmas “Labais darbs” jeb Beau Travail.
2017. gadā savu darbību uzsākušais mākslas kolektīvs coyote jeb koijots ir uztverams kā sava veida triksteris – kā izdomāts tēls, kas sasaucas ar pašas galerijas raksturu. Tas vienmēr ir kustībā, parazitē dažādās vietās, mainot veidolu un noārdot jau nostiprinājušos priekštatus. Strādājot “ambulatori” kā starpdisciplinārs mākslinieku kolektīvs, coyote projektu veidošana nav individuāls radošā ģēnija gara auglis – autonoma būtne, bet drīzāk balstās uz kolektīvi risinātu subjektivitāti.
IV
Sofija Duhovnija (Sofia Duchovny)
Galerija Cento, Glāzgova, Lielbritānija
stends: 1.10
Motīvs, kas caurvij krievu izcelsmes mākslinieces Sofijas Duhovnijas (1988) tēlniecību, glezniecību un instalāciju, ir radošā indivīda cerības un gaidas, satraukums un bažas izstādes atklāšanas priekšvakarā. Māksliniece risina to konceptuāli saistoši. Duhovnijas darbi rodas mijiedarbībā starp privāto un publisko, starp autentiskumu un intimitāti un starp to, kas būtu jāparāda un to, kas eventuāli tiek rādīts. Miglainas ambivalences virzīta, Duhovnija svārstās starp šiem poliem, apbruņojusies ar humoru un intīmu emocionalitāti.
Mākslinieces salokāmo skulptūru sērijas pamats ir vieglas un caurspīdīgas konstrukcijas. To materialitāte pastiprina dihotomiju starp romantisku trauslumu un autonomu spēku, atgādinot “lielākus par dzīvi” kukaiņus, kas pārsteidzoši uzvedina asociācijas arī ar sievietes figūras aprisēm. Savukārt Duhovnijas pasteļkrāsas gleznojumi ir kā parodiju portāli uz naivitātes un sapņainu tēlu pasauli, kur sadzīviskas ainas ar plīša lācīšiem, gulošiem pāriem un ikdienišķām mēbelēm izstaro vizuālu un juteklisku kairinājumu.
V
Nātans Hildens (Nathan Hylden)
Galerija Misako & Rosen, Tokija, Japāna
Stends: 2.15 (tiek dalīts ar galeriju Roland Ross, Margate, Lielbritānija)
Amerikāņu mākslinieks Nātans Hildens (1978) rada gleznas, izmantojot detalizētus un mākslinieciski izkalkulētus konceptuālus procesus, kuros tiek pētītas filozofiskās attiecības starp cēloņiem un sekām, neesamību un klātbūtni, tukšumu un nozīmi. 2010. gadā viņš izstrādāja savas mākslas veidošanu reglamentējošu “rokasgrāmatu”, pēc kuras joprojām turpina vadīties un šķietami teju nekad neatstāj savu studiju.
Hildena atsevišķie mākslas darbi ir radniecīgi pēc savas ģenēzes un estētikas, tomēr katrs no tiem ir iepriekš neparedzams un unikāls. Lai arī radīšanas procesa nianses mēdz variēties, tās lielākoties ietver audeklu “viens-virs-otra” krāvumu veidošanu, krāsu izsmidzināšanu, otras puses daļēju noklāšanu ar pigmentu un rezultātā – uz viena audekla iegūto cita audekla “pēdu” fiksēšanu. Savā mākslā pārņemot arhetipisku mūsdienu sistēmu un parādību – masu ražošanu un darba dalīšanu, Hildens reizēm deleģē noteiktu savas prakses procesu izpildi kādiem palīgiem, tomēr vienlaikus nepiemirst pievienot izmazgātas otas triepienus, tāpat krāsas izvēli atstāj tikai un vienīgi sev, tādējādi nodrošinot darbiem nepārprotamu autorību.
Paralēli Hildena darbu apskatei, stendā, kuru Misako & Rosen dala ar Roland Ross galeriju, apmeklētājiem ir iespēja iepazīties un parunāt ar Riga Contemporary padomdevēju un starptautisko galeriju piesaistes konsultantu Džefriju Rozenu no Misako & Rosen galerijas.
VI
Maja Čule
Galerijas Arcadia Missa un Galerina, Londona, Lielbritānija
Stends: 2.16 (dalītais stends)
Horvātu mākslinieces un filmu režisores Majas Čules (1984) prakse reprezentēta galeriju Arcadia Missa un Galerina stendā, kura naratīvs vijas ap vizuālās kultūras attīstību postpadomju telpā. Čules veidotās instalācijas un video darbi tiecās pāri sava izcelsmes konteksta īpatnībām, lai vēstītu alternatīvu seksualitātes, tehnoloģiju un savas mītnes vietas nesenās karadarbības vēsturi – un vienlaikus projicētu nākotnes pareģojumus. Atmiņu zudumi un traumatiskās reakcijas nekad nav monolītas darbības, jo vienmēr atrodas kāda plaisa jeb sistēmas gļuks, caur kuru “sūtīt un saņemt savus izdzīvošanas mēģinājuma ziņojumus”. Čules darbus caurstrāvo vienlīdz ikdienišķais un absurdais, kas balansē starp šausmināšanos, satīru un garlaicību.
Šķiet, viņa tiecas panākt “autentiskumu” – pieredzes un sevis paša “autentiskumu” caur dažādiem stāstiem. Un, lai gan šie stāsti, kurus izvēlamies vēstīt, ir inscenēti mirkļi, mēs joprojām zināmā mērā ticam idejai par autentisku individuālu personību. Savā praksē Čule risina šo kolektīvo kognitīvo disonansi – kas, cita starpā, ļauj veidot viņas pārstāvēto bināro dzimtes konstrukciju – pasaulē, kurā vienīgais patiesi autentiskais varonis ir daba, kas pati ir neatgriezeniski izmainīta cilvēku ietekmē.
VII
Maria Taniguči (Maria Taniguchi)
Galerija ROH, Džakarta, Filipīnas
stends: 2.11
Filipīniešu māksliniece Marijas Taniguči (1981) veido sarunu starp saviem gleznieciskajiem, video un instalāciju darbiem un telpas arhitektūru, sniedzot skatītājiem kontemplatīvu ieskatu dažādos slāņos, kā viņas dažādie darbi pārklājas cits pār citu dažādos nozīmju dziļumos. Taniguči izstāžu rūpīgā izvietojuma konfigurācija veido visaptverošu estētisku pieredzi, ko grūti izskaidrot ar vārdiem, tā vietā ir aicinājums just. Viņas ķieģeļu gleznu sērija “Bez nosaukuma” ir nepārtraukts cikls, kas aizsākās 2008. gadā. Katra glezna sastāv no šķietami neskaitāmām taisnstūrveida šūnām, katra no tām iezīmēta ar grafītu un aizpildīta ar pelēkiem un melniem toņiem. Šis rūpīgais process rada smalku, bet sarežģītu rakstu uz virsmas. Šīs gleznas attīstās līdz dažādiem izmēriem, un lielākā daļa no tām sasniedz metra lielumu.
Konstruktīvā struktūra iemieso arhitektūras elementus, kā rezultātā pašas gleznas izpaužas kā monumentālas eksistences telpā. Māksliniece ķieģeļu gleznas ir nosaukusi par savas plašākās mākslinieciskās prakses fundamentālo sakni, savukārt pārējie mākslas darbi, piemēram, skulptūras un instalācijas, ir tās atspulgi vai (at)lūzumi. Autore vienlaicīgi iebilst pret auditorijas vilinājumu lietot minimālisma terminu attiecībā uz viņas darbiem, norādot uz tā limitējošo raksturu, nonākot šāda “kustīgu smilšu” lauka priekšā, kas nav pārāk noderīgs vai ģeneratīvs. Autore pie saviem darbiem strādā ilgi un meditatīvi, kas ir vienīgais veids, lai tie varētu pastāvēt tādā veidā, kādā tie pastāv – konceptuāli.
VIII
Ella Krugļanska
Kim?, Rīga, Latvija
stends: 1.12 (tiek dalīts ar galeriju Whistle, Seula, Dienvidkoreja)
Noteikti jāpievērš uzmanība arī Kim? stendam un tajā pārstāvētajām māksliniecēm – Elzai Sīlei un Ellai Krugļanskai. Kamēr Sīles darbība Latvijas kontekstā ir labi zināma, Rīgā dzimušās starptautisku redzamību un pārstāvniecību būtiskās mākslas privātās un institucionālās kolekcijās ieguvušās Krugļanskas daiļrade, šķiet, Latvijas publikai vēl būs atklājums. Ellas Krugļanskas (1978) radošais skatupunkts aptver glezniecības, tekstilmākslas un grafikas vēsturi.
Tā, parasti pārinterpretēta lielformāta gleznās, kur attēlotas naidīgas, kaislīgas un citādi kaujinieciskas sadursmes starp ekspresīviem sieviešu avatariem un virsmām, ko tās apdzīvo. Viņas darbiem raksturīgas spilgtas krāsas un grafiski risināti rakstu laukumi, kuros iekomponētās ekstravaganti stilizētās sievietes iesaistītas brīvā laika aktivitātēs vai mākslinieces iztēlotos absurda scenārijos. Krugļanskajai zīmējums ir pašizpausmes un pašpārliecības izpausmes veids, kas, līdzīgi iztēlē un pārdomās fiksētajam rokrakstam, pārcelts uz papīru, top kā “pieraksts sev”. Atsaucoties uz tik dažādiem piemēriem kā vācu ekspresionisms, Eduārs Manē, 20. gadsimta 50. un 60. gadu kino un populāro kultūru, kā arī amerikāņu mākslinieku–satīriķi R. Krumbu, viņas darbu nemainīgs lielums ir interese par humoru.
